Cēloņsakarība noziedzīgos nodarījumos, kas izdarīti ar bezdarbību

Atslēgvārdi: bezdarbība; cēloņsakarība; pienākums rīkoties; novēršamība; neuzmanība; profesionālā atbildība; pierādīšana.

1. Bezdarbība kā individuālas kriminālatbildības pamats

Sarežģītākais jautājums par noziedzīgu bezdarbību nav, kāpēc persona nerīkojās, bet kāpēc radušos kaitējumu tai var attiecināt kā tās izraisītu. Morālu pasivitātes nosodījumu no kriminālatbildības par nāvi, miesas bojājumu vai mantisku kaitējumu šķir robeža. To nevar pārkāpt, vien konstatējot, ka savlaicīga iejaukšanās būtu bijusi vēlama. Jānosaka konkrēts pienākums rīkoties, reāla iespēja to izpildīt, cēloņsakarība un nepieciešamā vainas forma.

Bulgārijas Kriminālkodekss atzīst bezdarbību par uzvedības formu, bet nesatur vispārīgu formulu, kas katru neizpildītu pienākumu pārvērstu par visa turpmākā kaitējuma izraisīšanu. Piemērojot 9. panta 1. daļu, 11. pantu un attiecīgo sevišķajā daļā paredzēto nodarījumu, katrs priekšnoteikums jāizvērtē atsevišķi. Īpaši nozīmīgs ir 35. panta individuālās atbildības princips: dalība medicīnas komandā, uzņēmumā vai administratīvā institūcijā neaizstāj personas pašas rīcības pierādīšanu. ^[1]

Pētījuma galvenā tēze ir, ka cēloņsakarība bezdarbībā jāaplūko trijos atšķirīgos līmeņos: konkrēto seku faktiskā novēršamība, šo seku novēršanas ietilpšana personas juridiskajā pienākumā un vainojama šī pienākuma neizpilde. Līmeņu sajaukšana rada risku organizatorisku neveiksmi pārvērst kriminālatbildībā bez vainas.

2. Juridiski nozīmīga bezdarbība un seku izraisīšana

Nodarījumi, kas soda par konkrēta pienākuma neizpildi, jānošķir no materiāla sastāva nodarījumiem, kuri izdarīti ar bezdarbību. Pirmajā gadījumā likums var neprasīt papildu kaitējuma rašanos. Otrajā sekas ir nodarījuma sastāva pazīme, un apsūdzībai jāpierāda to saikne ar konkrēto bezdarbību. Palīdzības nesniegšana un nāves izraisīšana, pārkāpjot īpašu rūpības pienākumu, nav savstarpēji aizstājamas juridiskas kvalifikācijas. ^[1]

Persona var pārkāpt profesionālu noteikumu, šim pārkāpumam neizraisot cietušā nāvi. Iespējams arī pretējais: bezdarbībai var būt cēloniska nozīme, bet trūkt vajadzīgās vainas pierādījumu. Tāpēc secinājums «bija pārkāpums un iestājās nāve» ir sākotnējs fakta konstatējums, nevis pabeigts krimināltiesisks siloģisms.

Materiāla sastāva nodarījumā jāprecizē arī pašas sekas. Nepietiek apspriest, vai cietušais galu galā nomirtu no pamatslimības. Svarīgi, vai konkrētā nāve, kas iestājusies konstatētajā laikā un mehānismā, bija novēršama. Iepriekšēja ievainojamība neatņem dzīvībai un veselībai krimināltiesisku aizsardzību.

3. Pienākuma rīkoties avots un tvērums

Krimināltiesiska analīze sākas ar jautājumu, kam bija jāveic konkrēta darbība, uz kāda juridiskā pamata un kādā laikposmā. Avots var būt likuma norma, juridiski regulēta profesionāla funkcija vai konkrēts uzdevums juridiski atzītās attiecībās. Līgums vai amata apraksts var precizēt pienākumu, bet pats par sevi nevar radīt jaunu noziedzīga nodarījuma sastāvu. Ja sastāvs ietver prasības no citiem noteikumiem, jānorāda piemērojamais noteikums, nevis abstrakti jāatsaucas uz «labu praksi». ^[1]

«Garanta» jēdziens ir noderīgs kā teorētisks apzīmējums personai, kurai uzticēta konkrētas tiesiski aizsargātas intereses aizsardzība vai bīstamības avota kontrole. Tomēr tas nav patstāvīgs likumā paredzēts notiesāšanas pamats. Jāizskaidro, kāpēc šai konkrētajai personai bija pienākums, kādi līdzekļi bija pieejami un vai risks ietilpa uzticētās funkcijas saturiskajā tvērumā.

Iepriekšēja bīstamības radīšana var būt nozīmīga turpmākajiem pienākumiem. Tā nenozīmē neierobežotu atbildību par katru vēlāku nelabvēlīgu attīstību. Jānosaka prasītās iejaukšanās juridiskais pamats, tās saikne ar konkrēto radīto risku un faktiskā iespēja šo risku kontrolēt. Pretēja pieeja iepriekšējo cēloņsakarības vēsturi pārvērstu vainas prezumpcijā.

Mainoties maiņām vai nododot darbu, īpaši svarīgi nošķirt pienākumu rīkoties pašam, kādu informēt un organizēt citas kompetentas personas rīcību. Informācijas nodošana automātiski neatceļ jau esošu pienākumu nekavējoties iejaukties. Savukārt vadības pilnvaru trūkumu nevar ignorēt, ja apsūdzība organizatorisku neveiksmi attiecina uz parastu darbinieku.

4. Faktiska iespēja un iejaukšanās laika posms

Prasītajai darbībai jābūt praktiski iespējamai. Svarīgi ir pieejamie resursi, reaģēšanas laiks, kvalifikācija, piekļuve attiecīgajam objektam un iespēja iegūt palīdzību. Prasība neaprobežojas ar fiziskām spējām: personai bez vajadzīgām pilnvarām var būt pienākums sacelt trauksmi, bet nebūt atļauts patstāvīgi veikt konkrētu specializētu darbību.

Vērtējums jāsaista ar brīdi, kad iejaukšanās bija vajadzīga. Vēlāka informācija par kaitējumu nepierāda, ka personai tā pati informācija bija pieejama iepriekš. Objektīva novēršamība attiecas uz procesa stāvokli; vaina — uz to, ko persona tajā brīdī zināja vai bija pienākums un iespēja noskaidrot. Šie jautājumi ir saistīti, bet nav identiski.

Ja sekas jau bija neatgriezeniskas pirms pienākuma rašanās, vēlāka bezdarbība nevarēja tās izraisīt. Tā var veidot citu nodarījumu vai disciplināru pārkāpumu, bet vainojamās rīcības smagums neatjauno cēloņsakarību ar jau neatgriezeniskām sekām.

5. Kontrafaktuāls vērtējums un tā robežas

Darbības gadījumā parasti jautā, kā rīcība mainīja realitāti. Bezdarbības gadījumā jārekonstruē, kas būtu noticis, ja vajadzīgā darbība būtu veikta savlaicīgi. Šis nosacītais vērtējums nav patvaļīga hipotēze: tam jābalstās konstatētos faktos un uzticamās speciālajās zināšanās. Hipotētiski pievienotais nav viszinoša profesionāļa ideāla rīcība, bet konkrēta likumīga darbība, kas bija prasīta un iespējama.

Praksē secīgi jāuzdod trīs jautājumi. Kāda precīza darbība netika veikta? Kurš bija pēdējais brīdis, kad tā varēja ietekmēt procesu? Kāda būtu tās ietekme uz konkrētajām sekām pierādītajos faktiskajos apstākļos? Atbilde «iejaukšanās droši vien būtu palīdzējusi» neatklāj ne mehānismu, ne novēršamības pakāpi.

Kriminālprocess nepieļauj notiesāšanu uz pieņēmumu pamata. Kriminālprocesa kodeksa 303. pants prasa apsūdzību pierādīt bez šaubām, bet 103. pants neprasa apsūdzētajam pierādīt savu nevainīgumu. Tādēļ statistisks riska samazinājums pats par sevi nevar aizstāt pierādījumu, ka konkrētā bezdarbība izraisīja nodarījuma sastāvā ietilpstošās sekas. ^[2]

Tas neprasa matemātisku noteiktību, kas empīriskajā zinātnē nav sasniedzama. Atšķirība ir starp pamatotu secinājumu no pierādījumiem kopumā un neatrisinātu cēlonisku nenoteiktību. Palielināta riska teorija var virzīt izpēti, bet nedrīkst darboties kā patstāvīga cēloņsakarības prezumpcija. Tāpat labāka iznākuma iespējas zaudējums automātiski nav pielīdzināms nāves izraisīšanai Kriminālkodeksa izpratnē.

6. Vairākas bezdarbības un trešo personu iejaukšanās

Ja vairākas personas secīgi rīkojas vai nerīkojas, cēloņsakarības analīzei jāpaliek individuālai. Vēlāka profesionāla kļūda ne vienmēr pārtrauc saikni starp agrāku bezdarbību un kaitējumu. Ja sākotnējais pārkāpums ierosinājis procesu un nākamais to pastiprinājis, vairākām rīcībām var būt cēloniska nozīme.

Piemērs ir Augstākās kasācijas tiesas otrās kriminālnodaļas 2020. gada 30. jūlija spriedums Nr. 63 krimināllietā Nr. 175/2020. Tiesa vērtēja secīgas bezdarbības dzemdniecības un ginekoloģiskajā aprūpē un neatzina, ka cita ārsta turpmākā rīcība vai pārvešana uz citu ārstniecības iestādi noteikti pārrauj sākotnējo cēloņsakarību. Vienlaikus tā nošķīra ar sekām saistītos pārkāpumus no citiem apgalvotajiem pārkāpumiem, kas nepamatoja atbildību par šīm sekām. ^[3]

Šāda pieeja nerada komandas kolektīvu vainu. Ja vairākas personas aiz neuzmanības rada kaitējumu, katras atbildība jāvērtē patstāvīgi; līdzdalība saskaņā ar Kriminālkodeksa 20. pantu paredz tīšu nodarījumu. Nepietiek, ka visi strādājuši vienā organizācijā vai kopīgi varējuši veicināt labāku iznākumu. ^[1]

Arī cietušā rīcība nav universāls cēloņsakarības izslēgšanas pamats. Jānosaka, vai tā radīja neatkarīgu procesu, bija paredzams sākotnējās bīstamības elements un vai personas pienākums ietvēra aizsardzību pret tieši šādu reakciju. Civiltiesisku cietušā līdzvainu nevar mehāniski pārvērst kriminālatbildības procentuālā samazinājumā.

7. Ekspertu pierādījumi un speciālo zināšanu robežas

Eksperts pēta tehnisko, medicīnisko vai citu specializēto mehānismu. Tiesa lemj, vai noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir īstenots. Jautājumus «vai apsūdzētais ir vainīgs?» vai «vai izdarīts noziegums?» nevar deleģēt ekspertam. Atzinums jāizpēta un jāvērtē kopā ar pārējiem pierādījumiem. ^[2]

Pareizi formulētam eksperta uzdevumam jāaptver alternatīvi kaitējuma mehānismi, seku neatgriezeniskuma brīdis, konkrētās neveiktās darbības ietekme un dati, kas nošķir varbūtību no konstatēta cēloniska mehānisma. Ekspertu domstarpību gadījumā jānoskaidro to faktiskie priekšnoteikumi, nevis vienkārši jāizvēlas atzinums ar vairāk parakstiem.

Dokumentācijas trūkums var apgrūtināt pierādīšanu, bet neattaisno pierādīšanas pienākuma apgriešanu. Nepilnīgs reģistrs, trūkstošs novērojums vai nesagatavots protokols jāvērtē saistībā ar apsūdzību. Šādi trūkumi automātiski nepierāda ne konkrēto fizioloģisko mehānismu, ne nodomu.

8. Hipotētisks gadījums un juridiskā vērtējuma secība

Tālāk sniegts analītisks piemērs, nevis faktiskas lietas apraksts. Dežurējošam darbiniekam pie konkrēta signāla jāaktivizē avārijas apturēšana. Darbinieks to nedara, un rodas smags ievainojums. Signāla, bezdarbības un ievainojuma konstatēšana nav pietiekama atbildībai. Vajadzīgi pierādījumi par sistēmas darbību, savlaicīgas apturēšanas spēju novērst konkrēto ievainojumu un darbinieka spēju atpazīt signālu.

Ja automātiskā aizsardzība pirms maiņas jau bija neatgriezeniski bojāta un manuāla apturēšana nevarēja ietekmēt iznākumu, instrukcijas pārkāpums vien nepierāda šīs bezdarbības cēloņsakarību. Taču, ja manuāla apturēšana darbojās un savlaicīga aktivizēšana pārtrauktu bīstamo procesu, joprojām jāvērtē zināšanas, prasītais rūpības standarts un konkrētā vainas forma.

Ja ir pierādījumi, ka darbinieks nebija apmācīts, viņa spējas un pienākumi jānošķir no iespējama vadītāja pienākumu pārkāpuma. Vadītāja organizatoriskā vaina neabsorbē darbinieka individuālo atbildību; arī darbinieku nevar izmantot kā aizvietojumu neizmeklētām vadības kļūmēm.

9. Secinājums

Cēloņsakarība bezdarbībā nav krimināltiesisks pieņēmums, kas izriet no neizpildīta pienākuma. Tā ir patstāvīga pazīme, kurai jāpierāda, ka konkrēti identificēta, prasīta un iespējama darbība būtu novērsusi konkrētās sekas. Juridiskais pienākums nosaka atbildības tvērumu, bet vaina — vai konstatētā izraisīšana ir sodāma.

Praksē jāizvairās no divām simetriskām kļūdām: notiesāt par jebkuru kaitējumu, kas sekojis profesionālai bezdarbībai, un izslēgt cēloņsakarību ikreiz, kad darbojušies arī citi faktori. Likumīgs secinājums balstās individuālā saiknē starp pienākumu, iejaukšanās laiku, faktisko mehānismu un vainojamo attieksmi pret sekām.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.