Turpināts noziedzīgs nodarījums un tā nošķiršana no reālās kopības

Atslēgvārdi: turpināts noziedzīgs nodarījums; reālā kopība; Kriminālkodeksa 26. pants; vienveidīga vaina; juridiskā kvalifikācija; nodarījuma vienotība.

1. Nodarījuma vienotība nav procesuālas ērtības jautājums

Vainojamu darbību virkne var veidot vienu turpinātu nodarījumu, vairākus nodarījumus reālā kopībā vai citu sarežģītu noziedzīgas darbības formu. Izvēle starp šīm konstrukcijām nav atkarīga no vēlmes saīsināt apsūdzību vai samazināt sodu. Izvēle izriet no likuma sastāva pazīmēm un noteiktajām saiknēm starp atsevišķām darbībām.

Kriminālkodeksa 26. pants pie noteiktiem nosacījumiem nosaka materiāltiesisku vienotību un izslēdz 23.–25. panta piemērošanu tajā ietvertajām darbībām. Reālā kopība, savukārt, paredz patstāvīgus nodarījumus, kam vispirms nosaka sodus atsevišķi, pēc tam piemērojot viena kopējā soda noteikumus. Tādēļ nepareiza apvienošana vai nošķiršana ietekmē ne tikai sodu, bet arī apsūdzības priekšmetu. ^[1]

Galvenā tēze ir, ka turpināts nodarījums jākonstatē ar konkrētām objektīvām un subjektīvām saiknēm. Darbību līdzība ir nepieciešama, bet nepietiekama. Viens motīvs, viens cietušais vai tuvi datumi neaizstāj 26. panta 1. daļas kopīgās prasības.

2. Pirmais kritērijs: atsevišķas darbības viena veida nodarījumā

Turpināts nodarījums prasa vismaz divas darbības, kas katra patstāvīgi atbilst tā paša nodarījuma vienādām vai atšķirīgām likumā paredzētām formām. Pamata un kvalificētās formas var apvienot likumā noteiktajos apstākļos. Taču zādzību, krāpšanu un amatpersonas veiktu piesavināšanos nevar patvaļīgi apvienot tikai tāpēc, ka visi nodarījumi vērsti uz mantisku labumu. ^[1]

Pirms vienotības izskatīšanas katra darbība jāindividualizē pēc laika, vietas, priekšmeta, izdarīšanas veida, izdarītāja un vainojamās attieksmes. Apgalvojums «vairāku mēnešu laikā izdarīja pārkāpumus» neļauj vērtēt ne katras darbības sastāvu, ne to saikni. Kopējās sekas neatbrīvo apsūdzību no šā pierādīšanas pienākuma.

Savukārt ne katra fiziska kustība ir atsevišķa darbība 26. panta izpratnē. Vairākas secīgas kustības vienas mantas paņemšanas laikā var veidot vienu izdarīšanas darbību. Dabiski vienotas rīcības sadrumstalošana un pēc tam «atkalapvienošana» pēc 26. panta ir tikpat neprecīza kā patiesi patstāvīgu nodarījumu apvienošana.

3. Īsi intervāli un vienādi apstākļi

Likums nenosaka universālu maksimālo dienu skaitu starp darbībām. Īsu intervālu prasība ir vērtējama saistībā ar nodarījuma dabu, apstākļu pastāvēšanu un turpmāko darbību iespēju rašanos. Ir nepareizi ieviest likumā neparedzētu laika limitu, kas automātiski izšķirtu katru lietu. ^[1]

Īss intervāls var atbalstīt vienotību, bet nepierāda to viens pats. Divi krāpšanas gadījumi vienā dienā pilnīgi atšķirīgos apstākļos var prasīt atsevišķu vērtējumu. Arī garāks intervāls nav aplūkojams atrauti no atkārtotas darbības, kurā notikuši šie akti. Katrā lietā pamatojumam jāizskaidro, kāpēc konkrētais laikposms ir īss vērtējamajai noziedzīgajai darbībai.

Vienādi apstākļi neprasa katra ārējā nosacījuma absolūtu identitāti. Svarīgs ir stabils kodols: uzticētās funkcijas, piekļuve mantai, izmantotais mehānisms, atkārtota iespēja un mijiedarbības modelis. Adreses maiņa ne vienmēr izslēdz vienotību; nemainīga adrese to ne vienmēr rada.

Apsveriet kasieri, kas atkārtoti piesavinās uzticētas summas ar vienu grāmatvedības paņēmienu. Tas atšķiras no turpmākas svešas naudas iegūšanas ar atsevišķu krāpšanu ārpus darbiniekam uzticētās funkcijas. Kopīgs nodoms iedzīvoties neizdzēš nodarījuma sastāvu un faktisko apstākļu atšķirības.

4. Vienveidīga vaina un subjektīvā saikne

Vienveidīga vaina jāvērtē kopā ar prasību, lai vēlākās darbības turpinātu iepriekšējās arī subjektīvi. Nepietiek ar to, ka visas darbības bijušas tīšas. Jānoskaidro, kā iepriekšējā rīcība saistīta ar lēmumu rīkoties atkārtoti un vai būtiski līdzīgos apstākļos saglabājas vienots virziens. ^[1]

26. panta 1. daļa tieši neprasa, lai persona pirms pirmās darbības būtu ieplānojusi visu turpmāko darbību galīgo skaitu un precīzus datumus. Tādēļ detalizēta iepriekšēja plāna neesamība nav patstāvīgs pamats turpināta nodarījuma noliegšanai. Tāpat vispārīgs pieņēmums par «noziedzīgu noslieci» nevar aizstāt subjektīvās saiknes pierādīšanu.

Izteikumi, saziņa, grāmatvedības pasākumi, vienas shēmas atkārtota izmantošana un reakcijas pēc agrākas darbības var būt nozīmīgas pierādīšanā. Tie jāvērtē konkrēti, nepārvēršot ikdienišķu līdzību par nodoma prezumpciju. Īpaša piesardzība nepieciešama, apvienojot darbības ar atšķirīgām vainas formām vai kvalitatīvi atšķirīgiem virzieniem.

5. Likumā noteiktās vienotības robežas

26. panta 6. daļa tieši ierobežo šīs konstrukcijas piemērošanu nodarījumiem pret dažādu personu personību un darbībām pēc apsūdzības akta iesniegšanas, kā arī agrākām darbībām, kas tajā nav ietvertas. Šos ierobežojumus nevar pārvarēt tikai rīcības faktiskās līdzības dēļ. Jāpārbauda arī iesniegtās apsūdzības precīzais tvērums. ^[1]

Aizliegumu attiecībā uz dažādiem cietušajiem nedrīkst pārveidot par vispārīgu noteikumu, ka jebkurš nodarījums, kas skar vairāk nekā vienu īpašnieku, izslēdz 26. pantu. Likums atsaucas uz noteiktu nodarījumu kategoriju. Sarežģīti nodarījumi un rīcība, kas skar vairākus aizsargātus labumus, prasa to juridiskās dabas analīzi, nevis mehānisku skarto personu saskaitīšanu.

Arī procesuāla lietu apvienošana nepierāda materiāltiesisku vienotību. Savukārt dažādu epizožu iztiesāšana atsevišķos procesos neatbrīvo tiesu no pienākuma pārbaudīt piemērojamos kopības noteikumus un ņemt vērā agrākus tiesas nolēmumus. Svarīgi ir likuma ierobežojumi un faktu identitāte, nevis tikai lietu numuri.

6. Kopējās kvalifikācijas noteikšana

Turpināta nodarījuma sodāmību nosaka, kopā vērtējot ietvertās darbības un to kopējās sekas. Tas neļauj saskaitīt vērtības, kas nav saistītas ar tā paša nodarījuma priekšmetu, vai iekļaut nepierādītas epizodes, lai sasniegtu kvalificētās formas slieksni. Vispirms jāpierāda vienotības tvērums; tikai pēc tam var novērtēt nodarījumu kopumā. ^[1]

26. panta 3. un 4. daļa paredz īpašus noteikumus pamata un kvalificēto formu apvienošanai. Secinājumu nevar reducēt uz mehānisku formulu «viena epizode ir smagāka, tāpēc nodarījumam kopumā piemērojama smagākā kvalifikācija». Likums prasa apsvērt kvalificējošo apstākļu nozīmi visai noziedzīgajai darbībai. Šis vērtējums jāpamato, nevis tikai jāpaziņo.

Arī atšķirīgas pabeigtības stadijas ir tieši regulētas. Apvienojot pabeigtas darbības un mēģinājumus, 26. panta 5. daļa ļauj sodīt pēc mēģinājuma noteikumiem, ja pabeigtās darbības būtiski neietekmē noziedzīgo darbību kopumā. Tādēļ viena pabeigta epizode automātiski neizšķir nodarījuma kopējo kvalifikāciju. ^[1]

7. Reālā kopība un radniecīgas konstrukcijas

Ja nav prasītās vienotības, patstāvīgie nodarījumi nepārstāj pastāvēt. 23.–25. pants piemērojams, ja izpildīti tā priekšnoteikumi. Reālā kopība ietver dažādus nodarījumus, kas izdarīti ar atsevišķām darbībām; viena darbība, kas veido vairākus nodarījumus, izvirza jautājumu par ideālo kopību. Šī nošķiršana jāveic pirms kopējā soda aprēķināšanas. ^[1]

Turpinātu nodarījumu nedrīkst sajaukt ar ilgstošu nodarījumu. Pirmajā gadījumā likums apvieno atsevišķas darbības, kas atbilst nodarījuma sastāva pazīmēm. Otrajā laika gaitā tiek uzturēts viens prettiesisks stāvoklis vai nepārtraukti īstenotas nodarījuma sastāva pazīmes, ja tā struktūra to pieļauj. Atkārtota aizliegtu priekšmetu iegūšana un jau iegūta priekšmeta nepārtraukta glabāšana nav analizējamas vienādi.

Arī nodarījumiem, kuru sastāvam nepieciešama sistemātiska izdarīšana vai darbība nodarbošanās veidā, ir sava struktūra. Atkārtošanās vai ilgstoša darbība var būt paša nodarījuma pazīme. 26. pantu nedrīkst izmantot kā universālu skaidrojumu ikvienai atkārtošanās situācijai. Sākumpunktam vienmēr jābūt konkrētās normas izdarīšanas darbībai un pārējām sastāva pazīmēm.

8. Tiesu prakses piemērs un pierādīšanas disciplīna

Augstākās kasācijas tiesas trešās kriminālnodaļas 2010. gada 29. decembra spriedumā Nr. 664 krimināllietā Nr. 686/2010 tika aplūkoti astoņi notariāli apliecinājumi apsūdzībā pēc 311. panta saistībā ar 26. pantu. Šis piemērs parāda piemērošanu arī ārpus mantiskiem nodarījumiem; tas nerada vispārīgu prezumpciju, ka katrs vienas personas sagatavots dokuments veido vienu nodarījumu. ^[2]

Aizstāvībai pret nepareizu apvienošanu jānorāda konkrēts trūkstošais elements: atšķirīgs nodarījuma veids, apstākļu pārtraukums, nevienveidīga vaina, subjektīvās saiknes trūkums vai likuma aizliegums. Nepiekrišana kopējai kvalifikācijai nevar aizstāt epizožu analīzi. Savukārt aizstāvībai pret nepareizu nošķiršanu jāpierāda konstatētais kopīgais kodols un katra priekšnoteikuma izpilde.

Tiesas motīviem jāļauj pārbaudīt, kuras darbības ietvertas un kāpēc. Kriminālprocesa kodeksa 305. panta 3. daļa prasa konstatētus faktus, pierādījumu pamatu un juridisku pamatojumu; šī prasība nav saderīga ar kopsavilkumu, kurā kopējā summā paslēptas nepierādītas epizodes. Ja kādas darbības izslēgtas, jānovērtē sekas pārējo darbību kvalifikācijai un sodam. ^[3]

9. Soda noteikšana un nepieļaujama dubulta ievērošana

Turpināts nodarījums ne vienmēr garantē labvēlīgāku iznākumu. Tā priekšmeta kopējā vērtība vai sekas var radīt kvalificētu nodarījumu. Arī reālā kopība automātiski nenozīmē katra soda aritmētisku saskaitīšanu. Salīdzinājumam jāatbilst likumam, nevis intuīcijai, ka viena kvalifikācija vienmēr ir «vieglāka». ^[1]

Nosakot sodu, konkrētajam nodarījumam var būt nozīmīgs epizožu skaits, ilgums un neatlaidība. Tomēr jāievēro 56. pants: apstākli, ko likumdevējs jau ņēmis vērā attiecīgā nodarījuma definēšanā, nedrīkst atkārtoti izmantot kā patstāvīgu soda pastiprināšanas pamatu. Kopējā summa nevar vienlaikus noteikt kvalifikāciju un bez papildu pamatojuma kļūt par otru pastiprinošu apstākli. ^[1]

10. Secinājums

Turpināts nodarījums ir likumā atzīta vienotība, nevis pierādījumu apkopošanas paņēmiens. Tā piemērošanai katrai darbībai patstāvīgi jāatbilst nodarījuma sastāva pazīmēm, jābūt konstatētai objektīvai un subjektīvai saiknei un nedrīkst pastāvēt likuma aizliegums. Reālā kopība piemērojama, ja nodarījumi saglabā patstāvību un ir izpildīti tās priekšnoteikumi.

Visdrošākajai praktiskajai metodei ir divi posmi: vispirms pārbaudīt katru darbību patstāvīgi, pēc tam pārbaudīt saikni starp pierādītajām darbībām. Tas novērš gan nepamatotu vienas apsūdzības paplašināšanu, gan mākslīgu nodarījumu skaita palielināšanu. Materiāltiesiskā vienotība jāpierāda, pirms to izmanto soda noteikšanai.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.