Mazāk smags gadījums kā kriminālatbildības diferencēšanas līdzeklis

Atslēgvārdi: mazāk smags gadījums; nenozīmīgums; sabiedriskais bīstamums; Kriminālkodeksa 93. pants; 55. pants; 78а. pants; diferencēšana.

1. Mazāk smags gadījums ir juridiskās kvalifikācijas jautājums

Mazāk smags gadījums diferencē kriminālatbildību atbilstoši darbības konkrētajam sabiedriskajam bīstamumam. Tas nav vispārīgs tiesas pilnvarojums izrādīt iecietību vai automātiskas sekas mazai vērtībai, iepriekšēju sodāmību neesamībai vai kaitējuma atlīdzināšanai. Ja likuma prasības izpildītas, jāpiemēro mazāk smagā kvalifikācija; ja to nav, tā nevar aizstāt vēlmi noteikt vieglāku sodu.

Likumā dotā definīcija ietverta 93. panta 9. punktā. Vērtējums pēc būtības ir salīdzinošs: nenozīmīgu kaitīgu seku, to neesamības vai citu mīkstinošu apstākļu dēļ konkrētajam gadījumam jābūt ar zemāku sabiedrisko bīstamumu nekā attiecīgā nodarījuma parastajiem gadījumiem. Definīcija darbojas kopā ar konkrētajām normām, kas nosaka mazāk smagu formu. ^[1]

Rakstā pamatots, ka vērtējumam nepieciešams juridiski argumentēts salīdzinājums, nevis labvēlīgu personisko īpašību saraksts. Tam jāizskaidro, kas raksturo konkrētā nodarījuma parastu gadījumu un kāpēc aplūkojamā rīcība būtiski nesasniedz šo līmeni.

2. Mazāk smags gadījums un nenozīmīga darbība

Mazāk smagu gadījumu nedrīkst sajaukt ar 9. panta 2. daļu. Nenozīmīga darbība nav noziedzīga, jo sabiedriskais bīstamums nepastāv vai ir acīmredzami nenozīmīgs, lai gan formāli izpildītas likuma sastāva pazīmes. Mazāk smags gadījums joprojām ir nodarījums, taču likums diferencē atbildību. Atšķirība attiecas uz pašu sodīšanas reakcijas pamatu. ^[1]

Tādēļ ir nepareizi katru mazāk smagu nodarījumu raksturot kā «nenozīmīgu pārkāpumu». Zemāks par parasto sabiedriskais bīstamums ne vienmēr nozīmē acīmredzami nenozīmīgu sabiedrisko bīstamumu. Tā ir kvalitatīva juridiska atšķirība, nevis tikai atšķirība vārdiskā mazināšanā.

Savukārt īpašas mazāk smagas formas neesamība neizslēdz 9. panta 2. daļas patstāvīgu piemērošanu, ja tās prasības tiešām izpildītas. Taču šī norma nevar radīt likumā neparedzētu vieglāku kvalifikāciju tikai tāpēc, ka minimālais sods šķiet augsts. Jautājums ir par to, vai nodarījums vispār pastāv, nevis par soda ērtumu.

3. Pareizais salīdzinājuma mērs

Salīdzinājumam jāattiecas uz attiecīgā nodarījuma veidu un tā piemērojamo likuma formu. Nepārliecina arguments, ka konkrēts viltots dokuments ir mazāk smags tāpēc, ka tas ir vieglāks par slepkavību, vai ka nodarījums pret īpašumu ar mazu vērtību ir parasts tāpēc, ka zādzība vispār ir sabiedriski bīstama. Abi salīdzinājumi neatbilst likuma mēram.

«Parasts gadījums» nav statistisks vidējais, kas obligāti jāaprēķina no spriedumu kopuma. Tas ir normatīvs un vērtējošs atskaites punkts, kas izriet no aizsargātajām attiecībām, tipiskā aizskāruma veida un nodarījuma sastāva pazīmju nozīmes. Pamatojumam jābūt konkrētam un pārbaudāmam, neaprobežojoties ar apgalvojumu, ka bīstamums «nav zemāks par parasto».

Salīdzinājumā jāvērtē izdarīšanas veids, intensitāte, ilgums, priekšmets, sekas, motīvi un citi nozīmīgi apstākļi. 93. panta 9. punkts nesašaurina vērtējumu tikai līdz mantiskam kaitējumam. Tas arī neprasa, lai vienlaikus būtu visi labvēlīgie faktori. ^[1]

4. Maza vērtība un kaitējuma neesamība atsevišķi nav izšķirošas

Nodarījumos pret īpašumu vērtība ir svarīga, taču nav vienīgais kritērijs. Iekļūšanas veids, cietušā ievainojamība, sistemātiska rīcība vai īpašas uzticības ļaunprātīga izmantošana var mainīt vērtējumu. Savukārt vispārīga atsauce uz īpašuma aizsardzību nevar izslēgt mazāk smagu gadījumu, jo šī aizsardzība attiecas arī uz pašu vieglāko formu.

Nav universālas summas, zem kuras ikviens nodarījums būtu mazāk smags. Atsevišķu normu īpašie vērtības sliekšņi piemērojami atbilstoši to priekšmetam, un tos nevar attiecināt uz visiem nodarījumiem. Arī inflācija vai sabiedrības priekšstats par «mazu summu» neaizstāj konkrētā aizskāruma novērtēšanu. ^[1]

Formāla sastāva nodarījumos papildu materiāla kaitējuma neesamība var būt tipiska. Tādēļ tā pati par sevi nepierāda zemāku bīstamumu nekā parastos gadījumos. Jāvērtē tieši skartās attiecības, piemēram, uzticība oficiālam apliecinājumam, un veids, kā tās aizskartas.

Tas nenozīmē, ka formāla sastāva nodarījums nekad nevar būt mazāk smags gadījums. Šaurākais secinājums ir, ka tādu seku neesamība, kuras likums neprasa, nevar automātiski kļūt izšķiroša. Kopumā jāanalizē konkrētais bīstamums.

5. Personiskie apstākļi un turpmākā rīcība

Iepriekšēju sodāmību neesamība, labvēlīgs raksturojums un ģimenes apstākļi var būt nozīmīgi, taču paši par sevi nepārvērš smagi izdarītu rīcību mazāk smagā gadījumā. Likums prasa gadījuma salīdzinošu vērtējumu. Personiskā informācija jāsasaista ar izdarīšanas veidu, motīviem un faktisko sabiedrisko bīstamumu, nevis jāizmanto šīs pārbaudes vietā.

Arī kaitējuma atlīdzināšana jāvērtē saistībā ar tās laiku un piemērojamo nodarījumu. Tā var noteikt īpašu samazinātu sodāmību, veicināt gadījuma novērtēšanu vai būt nozīmīga soda noteikšanā. Vienam faktam nedrīkst patvaļīgi piešķirt to juridisko iedarbību, kas rada vēlamo iznākumu. ^[1]

Pastāv arī pretējs risks: atteikšanos atzīt apsūdzību uzskatīt par šķērsli mazāk smaga gadījuma kvalifikācijai. Tiesību uz aizstāvību izmantošanu nedrīkst sodīt. Tiesai jānošķir faktiska turpmāka kaitīga rīcība no procesuālas faktu vai juridiskās kvalifikācijas apstrīdēšanas. ^[2]

6. Mazāk smags gadījums, 55. pants un atbrīvošana pēc 78а. panta

55. pants attiecas uz soda noteikšanu, ja ir izņēmuma vai daudzi mīkstinoši apstākļi un pārējie likuma nosacījumi. Tas ne vienmēr ir mazāk smags gadījums. Rīcība var saglabāt pamata kvalifikāciju, lai gan konkrētais likuma minimums konstatēto pamatu dēļ būtu nesamērīgi bargs. ^[1]

Savukārt, ja pastāv mazāk smags gadījums, vispirms jāizvēlas pareizā vieglākā kvalifikācija. Ir prettiesiski to noraidīt tāpēc, ka līdzīgu praktisku rezultātu varētu sasniegt ar vieglāku sodu pēc pamata sastāva. Kvalifikācijai ir patstāvīgas sekas, un to nevar aizstāt ar soda noteikšanas lietderību.

78а. pants ir trešais mehānisms ar saviem nosacījumiem atbrīvošanai no kriminālatbildības un administratīva soda piemērošanai. Rīcība joprojām ir noziedzīgs nodarījums. Ne katrs mazāk smags gadījums pieļauj šādu atbrīvošanu, un ne katra 78а. panta piemērošana pierāda mazāk smagu gadījumu. Secība ir pareiza kvalifikācija, īpašo priekšnoteikumu pārbaude un tikai tad atbilstošās sekas. ^[1]

Īpašais 218б. panta režīms noteiktiem nodarījumiem pret īpašumu ir vēl viens atšķirīgs pamats. Tam vajadzīgi savi ar vērtību, atlīdzināšanu un citiem apstākļiem saistītie nosacījumi. Tas nenosaka vispārīgu noteikumu, kas katru mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu automātiski pārvērstu par administratīvu pārkāpumu. ^[1]

7. Turpināta darbība vērtējama kā pierādīts kopums

Ja pastāv turpināts nodarījums, atsevišķas epizodes nedrīkst mākslīgi izolēt, lai katra šķistu maza un kopējā darbība zaudētu nozīmi. Vispirms jāpierāda vienotība pēc 26. panta, pēc tam jāvērtē kopums. Nepierādītas epizodes nedrīkst izmantot mazāk smaga gadījuma kvalifikācijas noraidīšanai. ^[1]

Atkārtošanās vien ne vienmēr ir pietiekama kategoriskam secinājumam ikvienā lietā. Skaits, laikposms, mehānisms un kopējās sekas ir nozīmīgi saistībā ar konkrēto nodarījumu. Argumentētam nolēmumam jāizskaidro, kāpēc šīs pazīmes novieto gadījumu parastajā vai zemākajā sabiedriskā bīstamuma līmenī.

8. Tiesu prakses piemērs par notariālu apliecinājumu

Augstākās kasācijas tiesas trešās kriminālnodaļas 2010. gada 29. decembra spriedums Nr. 664 krimināllietā Nr. 686/2010 atstāja spēkā kvalifikāciju pēc 311. panta pamata sastāva, nevis mazāk smagās formas. Lietā par astoņiem nepatiesiem notariāliem apliecinājumiem tiesa izvērtēja aizskartās apliecināšanas funkcijas nozīmi; pierādīta turpmāka mantiska kaitējuma neesamība pati par sevi nenoteica mazāk smagu gadījumu. ^[3]

Spriedums nerada noteikumu, kas vienmēr izslēgtu mazāk smagu gadījumu, tiklīdz iesaistīts notārs vai oficiāls dokuments. Tas ilustrē nepieciešamību salīdzināt konkrētās aizsargātās attiecības, nevis tikai finansiālo rezultātu.

9. Kā jāpamato vērtējums

Droša praktiskā pieeja sākas ar piemērojamā nodarījuma un mazāk smagas formas pieejamības noteikšanu. Tad izklāsta visas faktu pazīmes, kas salīdzinājumā ar parastu gadījumu samazina vai palielina sabiedrisko bīstamumu. Noslēgumā izskaidro to kopējo iedarbību. Ar sarakstu, kas beidzas ar neargumentētu «tātad gadījums ir mazāk smags», nepietiek.

Aizstāvības lūgumam jābūt konkrētam. Ir lietderīgi nošķirt galveno argumentu, ka pēc 9. panta 2. daļas nav noziedzīga nodarījuma, alternatīvu lūgumu piemērot vieglāko kvalifikāciju un atsevišķu pozīciju par sodu. To izklāstīšana kā alternatīvi juridiski argumenti novērš atšķirīgu pamatu sajaukšanu.

Arī apsūdzībai un tiesai jāizvērtē būtiskie argumenti, nevis jāatsaucas tikai uz šāda veida noziedzības apkarošanas sabiedrisko nozīmi. Vispārējā preventīvā iedarbība neaizstāj individuālu kvalifikāciju. Kriminālprocesa kodeksa prasības par pamatojumu un pierādīšanu ārpus šaubām attiecas arī uz faktiem, kas ir gadījuma vērtējuma pamatā. ^[2]

10. Secinājums

Mazāk smags gadījums ir līdzeklis precīzai, nevis patvaļīgai kriminālatbildības samazināšanai. Tā piemērošanai nepieciešams salīdzinājums ar attiecīgā nodarījuma parastajiem gadījumiem un pierādīto apstākļu kopvērtējums. Maza vērtība, iepriekšēju sodāmību neesamība un atlīdzināšana ir iespējami argumenti, nevis automātiskas formulas.

Izšķiroša ir nošķiršana no nenozīmīguma, ārkārtējas soda mīkstināšanas un atbrīvošanas ar administratīvu sodu. Pareizā secībā vispirms nosaka noziedzīgumu un precīzu kvalifikāciju, pēc tam pieļaujamo sankcijas režīmu. Tādējādi individuālu taisnīgumu panāk caur likumu, nevis apejot tā kategorijas.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.