Galējā nepieciešamība un pieļaujamais risks: saikne un nošķiršana

Atslēgvārdi: galējā nepieciešamība; attaisnots saimnieciskais risks; Kriminālkodeksa 13. pants; 13а. pants; sabiedriskais bīstamums; subsidiaritāte; profesionālais risks.

1. Divi pamati ar atšķirīgu likuma pamatojumu

Galējā nepieciešamība un attaisnots saimnieciskais risks izvirza kopīgu jautājumu: kad kaitējuma radīšana nepadara rīcību sabiedriski bīstamu tāpēc, ka tā notiek apstākļos, ko likums atzīst par attaisnojošiem? Kopīgais jautājums nenozīmē kopīgu režīmu. 13. un 13а. pants ietver atšķirīgas prasības, kuras nevar selektīvi kombinēt konkrēta aizstāvības argumenta vajadzībām. ^[1]

Terminoloģija ir svarīga. «Pieļaujamais risks» var apzīmēt plašāku teorētisku problēmu, bet 13а. pants īpaši regulē attaisnotu saimniecisko risku. Tas nav universāls pilnvarojums jebkurai medicīniskai, sporta, zinātniskai vai citai profesionālai darbībai, kas ietver iespējamu kaitējumu. Piemērojamība atkarīga no tā priekšmeta un katra tiešā nosacījuma.

Analīze pamato, ka galējā nepieciešamība balstās mazāka kaitējuma neizbēgamībā tūlītēja apdraudējuma novēršanai, savukārt attaisnots saimnieciskais risks – perspektīvi pamatotā riska uzņemšanā likumā atzītam mērķim ar īpašiem ierobežojumiem. Abi izslēdz sabiedrisko bīstamumu, taču šo rezultātu sasniedz atšķirīgos ceļos.

2. Tūlītējs apdraudējums galējā nepieciešamībā

13. pants prasa faktisku un tūlītēju apdraudējumu tajā norādītajām interesēm. Nepietiek ar abstraktu nākotnes zaudējumu iespēju, komerciālām neērtībām vai vispārīgām bailēm. Jākonstatē konkrēts attīstošs process, kas prasa glābjošu iejaukšanos. Apdraudējums var rasties no dabas notikuma, tehniskas kļūmes, cilvēka rīcības vai cita faktiska avota. ^[1]

Tūlītējums nenozīmē, ka kaitējumam jau jābūt iestājušam. Tam jābūt reāli draudošam, un iejaukšanās jāvērš pret pašreizējo apdraudējumu. Savukārt, kad apdraudējums galīgi beidzies, vēlāks kaitējums nav attaisnots tikai tāpēc, ka tas noticis tā paša vispārīgā incidenta ietvaros.

Ja persona kļūdaini uzskata, ka apdraudējums pastāv, jautājums pāriet uz faktisko kļūdu un vainu. Neesošu apdraudējumu nevar pasludināt par objektīvu galējo nepieciešamību, lai izvairītos no 14. panta analīzes. Jānošķir faktiskā situācija un personas izpratne. ^[1]

3. Alternatīvi glābšanas līdzekļi un kaitējumu attiecība

Galējā nepieciešamība ir subsidiāra: apdraudējums nedrīkst būt novēršams citādi. Pārbaude attiecas uz patiesi pieejamiem un pietiekami iedarbīgiem līdzekļiem, nevis tikai pēc notikuma izdomātu risinājumu. Laiks, resursi un faktiskā iejaukšanās iespēja ir vērtējuma daļa. ^[1]

Nepietiek ar to, ka izvēlētais paņēmiens bijis visātrākais vai ērtākais. Ja pastāvēja praktiski pieejams glābšanas līdzeklis bez attiecīgā kaitējuma, nosacījums var nebūt izpildīts. Savukārt teorētiska alternatīva, kas nevarēja darboties laikus, automātiski neizslēdz galējo nepieciešamību.

Likums prasa, lai radītais kaitējums būtu mazāk nozīmīgs par novērsto. Vienādība burtiski šo kritēriju neizpilda. Salīdzinājums ne vienmēr ir grāmatvedības darbība: jāvērtē interešu daba, aizskāruma smagums un neatgriezeniskums. Cilvēka dzīvība nevar kļūt par parastu finanšu pozīciju, salīdzinot to ar mantisku labumu. ^[1]

Sarežģītā glābšanas situācijā jānoskaidro faktiski novēršamais kaitējums, nevis konkrēti radītais kaitējums jāsalīdzina ar nenoteiktu vissliktāko scenāriju. Pretējā gadījumā jebkuru kaitējumu varētu attaisnot ar pārspīlētu hipotētisku apdraudējumu.

4. 13. panta 2. daļas ierobežojums un nošķiršana no nepieciešamās aizstāvēšanās

13. panta 2. daļa izslēdz galējo nepieciešamību, ja pati izvairīšanās no apdraudējuma ir noziedzīgs nodarījums. Norma prasa konkrētu krimināltiesisku pienākumu; vispārīgas morālas gaidas par drosmi nav pietiekamas. Arī profesionāla konkrēta riska uzņemšanās jāanalizē pēc piemērojamām tiesībām un prasītās rīcības precīzā tvēruma. ^[1]

Tas nerada universālu noteikumu, kas ikvienam riskantas profesijas pārstāvim uzliktu pienākumu neierobežoti izturēt katru apdraudējumu. Tāpat vienkārša atsauce uz savu glābšanos neatceļ tieši kriminalizētu pienākuma pamešanu. Jāanalizē konkrētā norma, nevis abstrakti profesionālas varonības ideāli.

Nošķiršana no nepieciešamās aizstāvēšanās ir būtiska. Pēc 12. panta kaitējumu rada uzbrucējam, aizstāvoties pret tūlītēju prettiesisku uzbrukumu. 13. pants var skart tādas personas intereses, kas nav uzbrucējs, tāpēc tas prasa cita līdzekļa neesamību un mazāku radītu kaitējumu. Šos ierobežojumus nedrīkst mehāniski pārnest uz nepieciešamo aizstāvēšanos. ^[1]

5. Attaisnota saimnieciskā riska kumulatīvie nosacījumi

13а. pants saista attaisnotu risku ar būtiska sabiedriski lietderīga rezultāta sasniegšanu vai ievērojama kaitējuma novēršanu. Privāta uzņēmējdarbība nav izslēgta tikai tāpēc, ka tā tiecas pēc peļņas, taču peļņas gaidas pašas par sevi nenosaka likumā prasīto sabiedriski lietderīgo mērķi. Rezultātam nepieciešams konkrēts pamatojums. ^[1]

Darbība nedrīkst pārkāpt tiešu likuma aizliegumu. Zināmu aizliegumu nevar ignorēt tāpēc, ka panākumi būtu lietderīgi. Vienlaikus iekšēja organizatoriska instrukcija un likuma aizliegums nav viens un tas pats; to nozīme atkarīga no juridiskās dabas un pārējiem nosacījumiem.

Nepieciešama atbilstība mūsdienu zinātnes un tehnikas sasniegumiem un pieredzei. Tas neaizliedz ikvienu inovāciju, bet izslēdz patvaļīgus eksperimentus bez droša iepriekšēja pamata. Inovācija nav noziedzīga tikai jaunuma dēļ un nav attaisnota tikai tāpēc, ka to sauc par inovāciju.

Robeža attiecībā uz citas personas dzīvību un veselību ir īpaši stingra: norma prasa, lai tās netiktu apdraudētas. Sagaidāmais ekonomiskais labums nevar šo nosacījumu aizstāt ar vispārīgu ekonomisko priekšrocību izsvēršanu. Personai jābūt arī izdarījušai visu no tās atkarīgo, lai novērstu iestājušās kaitīgās sekas. Visi priekšnoteikumi piemērojami kumulatīvi. ^[1]

6. Vērtējums ir perspektīvs, nevis panākumu noteikts

13а. panta 2. daļa par nozīmīgu atzīst attiecību starp gaidāmo pozitīvo rezultātu un iespējamām nelabvēlīgām sekām kopā ar to varbūtību. Tādēļ risku vērtē pēc informācijas un iespējām, kas bija pieejamas lēmuma pieņemšanas laikā. Neveiksme pati par sevi nepierāda, ka risks jau sākotnēji bijis neattaisnots. ^[1]

Pretējā kļūda ir labvēlīgu rezultātu uzskatīt par visu likuma nosacījumu izpildes pierādījumu. Bīstama vai tieši aizliegta rīcība nekļūst tiesiska ar atpakaļejošu spēku tikai tāpēc, ka kaitējums nejauši neiestājās. Kvalifikācijai vajadzīgs salīdzinājums ar piemērojamo nodarījumu un izslēdzošā pamata prasībām.

Perspektīvajam vērtējumam jābūt pietiekami konkrētam: kāds rezultāts bija gaidāms, uz kādiem pierādījumiem, ar kādu varbūtību un ar kādiem nelabvēlīgo seku ierobežošanas pasākumiem? Vispārīgi apliecinājumi par «profesionālu spriedumu» neļauj pārbaudīt tiesiskumu.

Arī uzņēmējdarbības zaudējums automātiski nav noziedzīgs nodarījums. Pirms vispār apspriest 13а. pantu, jākonstatē konkrēta nodarījuma objektīvās un subjektīvās pazīmes. Attaisnots risks nav nepieciešams aizstājējs trūkstošām sekām, pienākuma pārkāpumam vai vainai, ko prasa nodarījuma sastāvs.

7. Profesionālais risks ārpus 13а. panta tiešā tvēruma

Medicīnā, sportā vai citā specializētā darbībā vārds «risks» pats nenosaka piemērojamo normu. Jāpārbauda darbības atļautais raksturs, profesionālie standarti, nodarījuma sastāva pazīmes, cēloņsakarība un vaina. Arī skartās personas piekrišanai nav universālas, neierobežotas attaisnojošas iedarbības.

Īpaši nepieļaujami būtu 13а. pantu izmantot kā vispārīgu attaisnojumu medicīniskai iejaukšanai, kas apdraud citu personu, neanalizējot normas tiešo ierobežojumu. Tas nenozīmē, ka ikviens medicīnisks apdraudējums rada kriminālatbildību. Tas nozīmē, ka juridiskā atbilde jāmeklē patiesi piemērojamās normās, nevis saimnieciskā riska paplašinātā pārdēvēšanā.

No likumdošanas politikas skatpunkta iespējams apspriest plašāku profesionālā riska režīmu. Tas ir priekšlikums likumdevēja apsvēršanai, nevis Kriminālkodeksā jau pastāvoša vispārīga atbildību izslēdzoša pamata apraksts. Atšķirībai starp esošajām un vēlamajām tiesībām jāpaliek skaidrai.

8. Situāciju pārklāšanās un praktiski piemēri

Abas normas var būt nozīmīgas vienā faktiskā situācijā, piemēram, rūpnieciskā avārijā. Tomēr katra jāpārbauda pilnībā. Nedrīkst paņemt glābšanas mērķi no 13. panta un tieši formulētas subsidiaritātes neesamību no 13а. panta, lai izveidotu trešo, likumā neparedzētu pamatu.

Hipotētiskā piemērā norobežojuma bojāšanu, lai cilvēkus tūlīt evakuētu no īsta ugunsgrēka, var vērtēt pēc 13. panta, ja nav cita pieejama līdzekļa un radītais kaitējums ir mazāks. Juridiskais pamats nav tas, ka bojājums radies uzņēmumā, bet gan nosacījumu esamība glābšanai no tūlītēja apdraudējuma.

Citā hipotētiskā piemērā pamatotas jaunas ražošanas metodes ieviešana, kas neapdraud cilvēkus un nepārkāpj likuma aizliegumu, pēc mantiskiem zaudējumiem var izvirzīt 13а. panta jautājumu. Joprojām jāpārbauda sabiedriski lietderīgais rezultāts, zinātniskais un tehniskais pamats, ieguvumu un kaitējumu attiecība un piesardzības pasākumi. Neviens atsevišķs fakts neizšķir lietu.

9. Pierādīšanas pieeja un secinājums

Ekspertu pierādījumi var noskaidrot apdraudējuma attīstību, tehniskās alternatīvas, varbūtības un aizsardzības pasākumu efektivitāti. Tie nevar aizstāt juridisko secinājumu par galējo nepieciešamību vai attaisnotu saimniecisko risku. Tiesa vērtē atzinumu kopā ar pārējiem pierādījumiem, un tai jāizskata būtiskie iebildumi. ^[2]

Apsūdzētajam nav pienākuma pierādīt nevainīgumu. Tas nepadara tehniskos dokumentus, vērtējumus vai informāciju par laika ierobežojumiem bezjēdzīgu; tas nozīmē, ka nepilnīga aizstāvības dokumentācija neļauj notiesāt uz pieņēmumu pamata. Jāpārbauda gan apsūdzošie, gan attaisnojošie fakti. ^[2]

Galējā nepieciešamība attaisno mazāku kaitējumu neizbēgamā glābjošā iejaukšanās situācijā. Attaisnots saimnieciskais risks pieļauj pamatotu ekonomisko iniciatīvu ar īpašiem, kumulatīviem ierobežojumiem. Precīza nošķiršana sargā gan no tiesiskas glābšanas vai uzņēmējdarbības rīcības sodīšanas, gan no labvēlīga mērķa pārvēršanas universālā attaisnojumā likuma pārkāpšanai.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.