Šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās kā faktiskās kļūdas forma

Atslēgvārdi: šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās; faktiskā kļūda; iedomāts uzbrukums; nodoms; neuzmanība; Kriminālkodeksa 14. pants.

1. Kad uzbrukums pastāv personas apziņā, bet ne realitātē

Šķietamas nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā nav faktiska uzbrukuma, bet persona kļūdaini uztver faktus, uz kuriem balstoties uzskata, ka aizstāvas. Tas to nošķir gan no tiesiskas nepieciešamās aizstāvēšanās, gan no apzinātas vardarbības, kas vēlāk attaisnota ar vispārīgu apdraudējuma sajūtu.

Jautājums pieder vainas institūtam. Objektīvi neesošs uzbrukums nevar radīt faktisku nepieciešamo aizstāvēšanos pēc 12. panta. Taču kļūdaina izpratne var būt nozīmīga pēc faktiskās kļūdas un vainojamas seku izraisīšanas noteikumiem. 14. pants ir likuma pamats izslēgta nodoma nošķiršanai no iespējami saglabātas atbildības par neuzmanību. Kodeksā nav atsevišķa panta ar nosaukumu «šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās». ^[1]

Raksts pamato, ka juridiskajā vērtējumā jārekonstruē ne tikai objektīvie apstākļi, bet arī konkrētā kļūdainā izpratne. Baiļu konstatēšana nav pietiekama. Jānoskaidro, ko tieši persona uzskatīja par notiekošu, kāpēc tā to šādi uztvēra un vai aizstāvēšanās pieņemtajos faktos būtu bijusi pieļaujama.

2. Četras atšķirīgas situācijas, ko nedrīkst sajaukt

Pirmā situācija ir faktisks tūlītējs prettiesisks uzbrukums un aizstāvēšanās nepieciešamajās robežās. Piemērojams 12. pants, nevis faktiskā kļūda. Otrā ir faktisks uzbrukums ar aizstāvēšanās robežu pārsniegšanu, kas prasa vainas un pārsniegšanas īpašo noteikumu pārbaudi. ^[1]

Trešā ir objektīva uzbrukuma neesamība kopā ar patiesu faktisku kļūdu par tā esamību. Tā ir situācija, kas izvirza šķietamās nepieciešamās aizstāvēšanās jautājumu. Ceturtā ir patieso faktu apzināšanās ar kļūdainu pārliecību, ka likums pieļauj atriebību, sodīšanu vai vardarbīgu pašpalīdzību. Pēdējā nav faktiskā kļūda par uzbrukumu tikai tāpēc, ka persona rīcību sauc par «aizstāvēšanos».

Psihiski traucējumi, kas var ietekmēt pieskaitāmību pēc 33. panta, ir atsevišķs jautājums. Ne katra sagrozīta uztvere nozīmē nepieskaitāmību, tāpat ne katras aizdomas ir nodomu izslēdzoša faktiskā kļūda. Atšķirīgiem juridiskiem pamatiem vajadzīgi atšķirīgi faktiski priekšnoteikumi, un tos nevar savstarpēji aizstāt. ^[1]

3. Kļūdainās izpratnes saturs

Izpratnei jāattiecas uz konkrētiem faktiem: kustību, ko uztver kā tūlītēju uzbrukumu; priekšmetu, ko uztver kā bīstamu līdzekli; vai rīcību pret citu personu, ko uztver kā prettiesisku vardarbību. Vispārīga pārliecība, ka kāds ir bīstams, pati par sevi nepierāda kļūdu par tūlītēju uzbrukumu konkrētajā brīdī.

Pārbaudē jānosaka, ko persona redzēja, dzirdēja vai citādi uztvēra un kā to sasaistīja ar tūlītēju apdraudējumu. Uztveres un pieņēmuma nošķiršana ir būtiska. Agrāki notikumi var izskaidrot neskaidra signāla interpretāciju, taču neatceļ nepieciešamību konstatēt pašu signālu un tā faktisko uztveri.

Kļūdainajai izpratnei nav visās detaļās jāsakrīt ar tās vēlāko vārdisko aprakstu. Notikumi var attīstīties strauji, un uztvere var būt nepilnīga. Taču būtiskajiem apstākļiem, kas personas izpratnē attaisno aizstāvēšanās reakciju, jābūt nošķiramiem no vēlāk izveidota aizstāvības stāsta.

4. Kāpēc kļūda var izslēgt nodomu

Persona, kas patiesi uztver neesošu uzbrukumu un reaģē robežās, kas iedomātajos apstākļos būtu pieļaujamas, vainas ziņā neatrodas tādā pašā situācijā kā persona, kas zina, ka uzbrukuma nav, un apzināti kaitē citam. Atšķirība izriet no vainojamas atbildības principa un faktiskās kļūdas noteikumiem, nevis objektīvu tiesību radīšanas aizstāvēties pret nevainīgu personu. ^[1]

Nepieciešamas divas pārbaudes. Vai kļūda par faktiskajiem apstākļiem ir patiesa? Vai pieņemtie fakti attaisnotu konkrēto aizstāvēšanās darbību? Ja persona kļūdaini sagaida vieglu grūdienu, tas automātiski neiekļauj jebkuru smagu ievainojumu pieļaujamas iedomātās aizstāvēšanās tvērumā.

Tas novērš subjektīvu baiļu pārvēršanu vispārīgā atļaujā vardarbībai. Likums atzīst faktisko kļūdu, bet bez nosacījumiem nepieņem personas paša vērtējumu par pieļaujamiem līdzekļiem. Faktus var uztvert kļūdaini; juridiskās robežas indivīds nenosaka vienpusēji.

5. Atvainojama kļūda un neuzmanīga seku izraisīšana

Pēc nodoma izslēgšanas jāpārbauda, vai nezināšana vai kļūdainā uztvere bijusi neuzmanīga. Ja personai bija pienākums un iespēja atpazīt patieso situāciju, var rasties atbildība par neuzmanību, bet tikai tad, ja likums kriminalizē attiecīgo neuzmanīgo seku izraisīšanu. 14. panta 2. daļa nerada jaunus neuzmanīgus nodarījumus. ^[1]

Pienākums un iespēja pareizi novērtēt jākonstatē konkrēti. Nozīmīgi ir redzamība, reakcijas laiks, agrāki skaidri signāli, iespēja atšķirt priekšmetus un personai faktiski pieejamā informācija. Tas, ka vēlāks ieraksta skatītājs atpazīst apstākļus, automātiski nepierāda personas iespēju to izdarīt dažu sekunžu laikā.

Savukārt steidzamību nedrīkst prezumēt tikai tāpēc, ka persona to apgalvo. Ja objektīvie pierādījumi rāda pietiekamu laiku, skaidru redzamību un neviennozīmīgu darbību neesamību, iespējamā neuzmanīgā vai tīšā seku izraisīšana jāpārbauda pēc faktiskajiem apstākļiem. Nav vispārīgas privilēģijas sasteigtai, agresīvai interpretācijai.

Speciālās zināšanas un profesionālā sagatavotība var ietekmēt prasīto un iespējamo novērtējumu. Taču tās nerada nodoma prezumpciju. Arī alkohola lietošana pati par sevi nenosaka atvainojamu kļūdu; jāpārbauda konkrētais psihiskais stāvoklis un piemērojamie vainas noteikumi.

6. Iedomāts uzbrukums un pārmērīga aizstāvēšanās pret to

Visgrūtākie gadījumi ietver personu, kas kļūdaini uztver uzbrukumu, bet rada kaitējumu, kas būtu acīmredzami pārmērīgs pat tās iedomātajos faktos. Kļūdas konstatēšana vien pilnībā neatrisina vainu. Kļūda par apdraudējumu jānošķir no attieksmes pret izvēlēto kaitējumu.

Vieglāko nodarījuma sastāvu par faktiskās nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārsniegšanu nevar mehāniski piemērot tikai tāpēc, ka persona jutās uzbrukta. Jāizskaidro juridiskais ceļš no konstatētās kļūdainās izpratnes līdz konkrētajai kvalifikācijai. Tas pats attiecas uz atsauci uz bailēm vai apjukumu pēc 12. panta 4. daļas: tās prasības nevar aizstāt ar vispārīgu baiļu apgalvojumu. ^[1]

Šeit atbalstītā pieeja ir secīga: vispirms rekonstruēt iedomāto uzbrukumu, tad novērtēt pieļaujamo aizstāvēšanos pret to un tikai pēc tam noteikt kļūdas ietekmi uz vainu par faktisko kaitējumu. Tā nepiedāvā universālu kvalifikāciju; tā nodrošina, ka atsevišķi juridiski jautājumi netiek izlaisti.

7. Tiesas pārbaude nebeidzas ar faktiska uzbrukuma noliegšanu

Faktiska uzbrukuma neesamība izslēdz faktisku nepieciešamo aizstāvēšanos, taču loģiski nav pietiekama šķietamās nepieciešamās aizstāvēšanās izslēgšanai. Pēdējā prasa personas uztveres pārbaudi. Tiesai jāizlemj, vai fakti balsta apgalvoto kļūdaino izpratni, nevis tikai jāatkārto, ka cietušais objektīvi neuzbruka.

Augstākās kasācijas tiesas otrās kriminālnodaļas 2025. gada 17. marta spriedumā Nr. 131 krimināllietā Nr. 54/2025 šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās tika vērtēta, ņemot vērā atzītos apstākļus, cietušā rīcību un ievainojuma mehānismu. Tās noraidījums balstījās konkrētā pierādījumu atbalsta trūkumā pieņemtajai aizstāvēšanās situācijai, nevis apgalvojumā, ka šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās pēc būtības nav iespējama. ^[2]

Atsevišķu faktisku apsvērumu no šāda sprieduma nedrīkst pārvērst vispārīgā medicīniskā vai juridiskā noteikumā. Ievainojumu daba ir nozīmīga konkrētajā mehānismā, taču nerada universālu noteikumu, ka noteikts brūču skaits vai dziļums vienmēr izslēdz aizstāvēšanās reakciju.

8. Faktiskās izpratnes pierādījumi

Tūlītēji izteikumi, saziņa pirms notikuma, dalībnieku novietojums, apgaismojums, ieraksti un rīcība tūlīt pēc reakcijas var būt nozīmīgi. Nevienu avotu nedrīkst vērtēt izolēti. Vēlāka kļūdas apzināšanās atšķiras no izpratnes rīcības brīdī.

Ekspertu pierādījumi var noskaidrot uztveres spēju, psihiskā stāvokļa pazīmes vai aprakstītās reakcijas atbilstību objektīvajām pēdām. Tie nevar noteikt juridisko secinājumu, vai pastāvēja šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās. Šis vērtējums pieder iestādei, kas izlemj lietu. ^[3]

Apsūdzētajam nav pienākuma pierādīt nevainīgumu. Tas nepārvērš katru baiļu apgalvojumu par konstatētu faktu; tas prasa apsūdzībai un tiesai pārbaudīt būtiskos attaisnojošos apstākļus. Pierādīšana ārpus šaubām pēc Kriminālprocesa kodeksa 303. panta attiecas arī uz vainu par ievainojumu. ^[3]

Sprieduma motīviem jānošķir trīs iespējami secinājumi: kļūdainā izpratne nepastāvēja; tā pastāvēja, bet radās neuzmanīgi; vai tā pastāvēja un nav attiecināma uz neuzmanību. Tie rada atšķirīgas sekas un nav aizstājami ar vispārīgu vērtējumu, ka «reakcija bija nepamatota».

9. Analītisks piemērs un secinājums

Šis hipotētiskais piemērs neapraksta īstu lietu. Vāji apgaismotā telpā persona uztver priekšmetu cita rokā kā tūlītēju uzbrukuma līdzekli un reaģē. Juridiskais vērtējums atkarīgs no faktiskajām kustībām, redzamības, iepriekšējās rīcības un atpazīšanai pieejamā laika. Jākonstatē patiesa kļūda kopā ar aizstāvēšanās darbību, kas būtu pieļaujama pret uztverto apdraudējumu.

Ja persona atpazina priekšmeta nekaitīgo dabu, bet tomēr kaitēja otram agrāka konflikta dēļ, nav faktiskas kļūdas par uzbrukumu. Ja patiesa kļūda bija, bet persona varēja un tai vajadzēja pareizi novērtēt, jāapsver neuzmanīga seku izraisīšana. Ja kļūda nebija neuzmanīga, secinājums atšķiras. Nevienu alternatīvu nevar izvēlēties bez pierādījumu rekonstrukcijas.

Šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās nav objektīvs attaisnojums nevainīgas personas ievainošanai. Tas ir institūts, kas precīzi diferencē vainu kļūdaini uztvertā aizstāvēšanās situācijā. Tā piemērošana sargā individuālu vainojamu atbildību, nepārvēršot bailes par tiesībām uz vardarbību.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.