Nepieciešamā aizstāvēšanās un tās robežu pārsniegšana

Atslēgvārdi: nepieciešamā aizstāvēšanās; tūlītējs uzbrukums; aizstāvēšanās robežu pārsniegšana; mājoklis; bailes; apjukums; Kriminālkodeksa 12. pants.

1. Aizstāvēšanās pret uzbrukumu un privātas atriebības aizliegums

Nepieciešamā aizstāvēšanās ir likumā atzīta iespēja aizsargāt tiesiski aizsargātas intereses, radot kaitējumu uzbrucējam. Tā nav iecietība pret jau izdarītu nodarījumu, bet pamats, kura dēļ aizstāvēšanās rīcība nav sabiedriski bīstama. Vienlaikus šis institūts neļauj sodīt uzbrucēju pēc apdraudējuma beigām.

Nošķiršanai ir tūlītēja praktiska nozīme. Ja 12. panta 1. daļa izpildīta, pārbaude nepāriet uz samazināta soda meklēšanu par «attaisnotu vardarbību». Ja uzbrukums beidzies, nevar pārsniegt aizstāvēšanos, kas vairs nepastāv. Iespējami citi juridiski vērtējumi, bet 12. pantu nevar paplašināt ar pelnītas atriebības izjūtu. ^[1]

Raksta galvenā tēze ir, ka tiesisks vērtējums prasa notikuma atsevišķo posmu rekonstrukciju. Apstākļi, kuros konflikts sākās, automātiski nenosaka katras turpmākās darbības statusu. Aizstāvēšanās raksturs jāvērtē konkrētā kaitējuma nodarīšanas brīdī.

2. Tūlītējs prettiesisks uzbrukums

Uzbrukumam jābūt reālam, prettiesiskam un tūlītējam. Aizstāvim nav jāgaida, līdz kaitējums jau nodarīts, ja uzbrukums tūlīt draud. Taču vispārīgs apdraudējums, sens drauds vai nākotnes atriebības gaidas nav pielīdzināmas notiekošam vai tūlīt gaidāmam uzbrukumam. ^[1]

Prettiesiskums skar uzbrukuma objektīvo raksturu. Uzbrucējam nav obligāti jābūt par to kriminālatbildīgam. Aizstāvēšanās pret bīstamu uzbrukumu nav izslēgta tikai tāpēc, ka vecuma vai psihiskā stāvokļa dēļ uzbrucējs nav kriminālatbildīgs. Tomēr konkrētais aizstāvēšanās veids joprojām jāvērtē attiecīgajos apstākļos.

Ne katra citas personas iejaukšanās ir uzbrukums. Tiesiski īstenota pilnvara nekļūst par prettiesisku agresiju tikai adresāta nepatikas dēļ. Ja apgalvota pilnvaru pārsniegšana, jākonstatē konkrētā prettiesiskā rīcības daļa, nevis vispārīgi jānoliedz darbojošās amatpersonas statuss.

Tūlītējā apdraudējuma avots ir nozīmīgs arī nepieciešamās aizstāvēšanās nošķiršanai no galējās nepieciešamības. Dabas process vai patstāvīgi darbojošs dzīvnieks parasti izvirza apdraudējuma, nevis prettiesiska cilvēka uzbrukuma jautājumu. Analīze atšķiras, ja persona izmanto šo avotu kā uzbrukuma līdzekli.

3. Uzbrukuma sākums, pārtraukums un beigas

Dinamiskā konfliktā jānošķir uzbrukuma tūlītējais sākums, attīstība un galīga izbeigšanās. Īsa atkāpšanās vai mirkļa pārtraukums ne vienmēr nozīmē, ka uzbrukums beidzies. Savukārt iepriekšējs apdraudējums juridiski neturpinās bezgalīgi pēc tam, kad uzbrucējs galīgi apstājies un tūlītēja kaitējuma iespēja zudusi.

Augstākās kasācijas tiesas otrās kriminālnodaļas 2008. gada 23. maija spriedumā Nr. 212 krimināllietā Nr. 145/2008 aplūkota nāves izraisīšana pēc uzbrukuma beigām ilgstoša ģimenes konflikta apstākļos. Tiesa neatzina, ka iepriekšējā vardarbība vien noteiktu faktisku vai šķietamu nepieciešamo aizstāvēšanos vēlākajai darbībai. ^[2]

Šis secinājums nemazina sistemātiskas vardarbības nozīmi. Agrāki draudi un uzbrukumi var būt svarīgi tūlītējā riska uztverei, psihiskajam stāvoklim un sodam. Taču tie jāsasaista ar konkrēto brīdi, nevis jāizmanto tūlītējuma vietā.

Arī formāla izšķiršana, «kurš sāka strīdu», nav pietiekama. Intensitāte var mainīties, var sākties jauns uzbrukums vai vārdisks konflikts pāraugt kvalitatīvi atšķirīgā uzbrukumā. Katra pārmaiņa jākonstatē, nevis visas darbības kopā jāapraksta kā «kautiņš».

4. Aizsargātās intereses un persona, kam radīts kaitējums

12. pants ļauj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citu personu tiesības un tajā norādītās sabiedriskās intereses. Palīdzība personai, kurai uzbrūk, pati par sevi nav mazāk aizsargāta par sevis aizstāvēšanu. Tomēr rīcībai patiesi jābūt vērstai uz uzbrukuma atvairīšanu, nevis konflikta izmantošanu atsevišķam uzbrukumam. ^[1]

Nepieciešamajai aizstāvēšanai raksturīgs kaitējums uzbrucējam. Neiesaistītas trešās personas ievainošanu automātiski neattaisno uzbrukuma esamība. Tai vajadzīga patstāvīga cēloņsakarības, vainas un citu piemērojamu normu pārbaude. Tiesiska aizstāvēšanās darbība var izvirzīt atsevišķu jautājumu par neuzmanīgu kaitējumu citai aizsargātai interesei.

Nepieciešamā aizstāvēšanās neietver vispārīgu prasību uzbrukuma upurim vispirms bēgt vai obligāti meklēt palīdzību pie publiskās varas. Tas to nošķir no galējās nepieciešamības subsidiaritātes. No tā neizriet jebkura izvēlētā līdzekļa pieļaujamība: nepieciešamās robežas paliek patstāvīgs nosacījums. ^[1]

5. Nepieciešamās robežas nav matemātiska līdzekļu vienādība

Aizstāvēšanās ir pārmērīga, ja tā acīmredzami nesamērīga ar uzbrukuma raksturu un bīstamumu. Nav prasīti vienādi ieroči, vienāds sitienu skaits vai vienādi ievainojumi. Šāds mehānisks salīdzinājums ignorētu faktisko nevienlīdzību starp personu, kurai uzbrūk, un uzbrucēju. ^[1]

Nozīmīgi faktori ir uzbrukuma spēks un ilgums, dalībnieku skaits, izmantotie līdzekļi, vecums un fiziskais stāvoklis, vieta, reakcijas iespēja un skartā aizsargātā interese. Neviens atsevišķs faktors neizšķir jautājumu. Bīstamāks līdzeklis vienā situācijā var būt nepieciešams, bet citā acīmredzami pārmērīgs.

Vērtējumā nedrīkst pieņemt, ka aizstāvim bija mierīgai apsvēršanai tiesas procesā pieejamais laiks. Tas neatceļ objektīvu pārbaudi; tas prasa tajā ievērot faktiskos lēmuma pieņemšanas apstākļus. Sekas ir nozīmīgas, taču smags ievainojums pats par sevi nepierāda pārsniegšanu.

Tikpat kļūdaini ir aizstāvēšanās nepieciešamību sajaukt ar abstraktu lietderību. Jautājums nav par to, vai pēc notikuma var iztēloties elegantāku reakciju. Tas ir par to, vai konkrētā aizstāvēšanās bija acīmredzami nesamērīga ar konkrēto tūlītējo uzbrukumu.

6. Iekļūšana mājoklī un 12. panta 3. daļas īpašā norma

Ja uzbrukums ietver iekļūšanu mājoklī ar vardarbību vai uzlaušanu, 12. panta 3. daļa paredz īpašu noteikumu, kas izslēdz aizstāvēšanās robežu pārsniegšanu. Tā piemērošanai nepieciešams norādītais iekļūšanas veids un uzbrukums šā institūta izpratnē. Ar faktu vien, ka notikums risinās kāda mājās, nepietiek. ^[1]

Norma neatceļ uzbrukuma laika robežu un nerada vispārīgas tiesības atriebties personai, kas vairs nerada tūlītēju apdraudējumu. Katrai vēlākai darbībai jānosaka, vai turpinās tā pati aizstāvēšanās situācija. Aizstāvēšanās pret uzbrukumu jānošķir arī no nodarījuma izdarītāja aizturēšanas pēc 12а. panta, kam ir atšķirīgi priekšnoteikumi.

Formulējumu nedrīkst paplašināt ar ikdienas analoģijām uz jebkuru īpašumu, pagalmu, transportlīdzekli vai komerctelpām. Konkrētās vietas un iekļūšanas līdzekļu kvalifikācija prasa juridisku analīzi, nevis vienīgi paļaušanos uz īpašuma neaizskaramības izjūtu.

7. Pārmērīga aizstāvēšanās, bailes un apjukums

Ja pastāv reāls uzbrukums, bet aizstāvēšanās acīmredzami pārsniedz nepieciešamās robežas, jāpārbauda vaina par kaitējumu un piemērojamais nodarījums. Kriminālkodekss paredz īpašas vieglākas slepkavības un miesas bojājumu formas, kas izdarītas, pārsniedzot aizstāvēšanās robežas. Tās nepiemēro tikai tāpēc, ka persona bija dusmīga vai cietušais sāka konfliktu. ^[1]

12. panta 4. daļa paredz atbrīvošanu no soda, ja pārsniegšana izriet no bailēm vai apjukuma. Nepieciešama cēloņsakarība starp šo stāvokli un pārmērīgo aizstāvēšanos. Bailes kaut kur personas pagātnē vai parasts strīda saspringums automātiski neatrisina jautājumu.

Šo pamatu nedrīkst sajaukt ar pārsniegšanas neesamību pēc 1. un 3. daļas. 4. daļa skar pārmērīgu aizstāvēšanos, par kuru likums paredz atbrīvošanu no soda papildu nosacījumu izpildes gadījumā. Atšķirība ir svarīga arī citām juridiskajām sekām, tādēļ kvalifikācija nedrīkst palikt neskaidrā formulā, ka persona «bija attaisnota».

Stiprs emocionāls uzbudinājums, šķietamā nepieciešamā aizstāvēšanās un nejauša rīcība arī balstās atšķirīgos pamatos. Psihiatrisks vai psiholoģisks atzinums var noskaidrot psihisko stāvokli, taču tiesa izlemj, vai konkrētā institūta pazīmes izpildītas.

8. Pierādīšanai jārekonstruē notikums, nevis tikai ievainojums

Tiesu medicīnas konstatējumi par ievainojumu virzienu, spēku, vietu un secību ir svarīgi, bet jāsalīdzina ar pārējiem pierādījumiem. Jānosaka katras personas atrašanās vieta, darbības pirms sitiena un tas, vai uzbrukums turpinājās. Ievainojumu skaits vien nav pietiekams juridisks tests.

2014. gada 19. decembra spriedumā Nr. 317 krimināllietā Nr. 621/2014 Augstākā kasācijas tiesa pārbaudīja konkrēto ievainojuma brīdi un secinājumus par nodomu no nodarīšanas līdzekļa, vietas un veida. Tā nozīme ir mehānisma un apstākļu kopvērtējumā, nevis izolētā prezumpcijā pēc izmantotā priekšmeta. ^[3]

Apgalvojumu par nepieciešamo aizstāvēšanos nevar noraidīt tikai tāpēc, ka to izvirza apsūdzētais. To arī nevar bez pārbaudes pieņemt, ja tas pretrunā konstatētiem objektīviem pierādījumiem. Kriminālprocesa kodekss prasa salīdzināt apsūdzošos un attaisnojošos apstākļus, nepārceļot nevainīguma pierādīšanas pienākumu uz apsūdzēto. ^[4]

Īpaši svarīgi saglabāt pieejamā ieraksta pilnu hronoloģisko secību. Īss fragments var parādīt ievainojumu, slēpjot uzbrukuma sākumu vai beigas. Juridiskajam vērtējumam jābalstās pierādītajā kopumā, nevis spilgtākajā kadrā.

9. Hipotētisks piemērs un secinājums

Apsveriet analītisku piemēru: uzbrucējs izmanto tūlītēju vardarbību, un aizstāvis to atvaira. Ja uzbrucējs tad galīgi atkāpjas un nav tūlītēja apdraudējuma turpinājuma, vajāšanu atriebībai sākotnējā aizstāvēšanās neattaisno. Taču, ja atkāpšanās ir turpinoša uzbrukuma daļa, vērtējumā jāņem vērā šī pierādītā dinamika. Ārēji līdzīgām darbībām var būt atšķirīga juridiskā daba atkarībā no laika un mērķa.

Nepieciešamā aizstāvēšanās aizsargā tiesības pretoties tūlītējam prettiesiskam uzbrukumam, nevis uzlikt privātu sodu. Tās robežas nosaka konkrētais apdraudējums un faktiskie reakcijas apstākļi. Pārsniegšanu nevar mehāniski secināt no smagām sekām, un tās neesamību nevar prezumēt no uzbrucēja iepriekšējas vainas.

Secīga juridiska analīze sākas ar uzbrukuma esamību un laika robežām, turpinās ar aizstāvēšanās mērķi un nepieciešamajām robežām un tikai tad sasniedz vainu un īpašos atbrīvošanas no soda pamatus. Šī nošķiršana ir izšķiroša taisnīgai un tiesiskai lietas izlemšanai.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.