Labprātīga atteikšanās un darbīga nožēla Bulgārijas krimināltiesībās

Atslēgvārdi: labprātīga atteikšanās; aktīva nožēla; sagatavošanās; mēģinājums; piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā; kaitējuma atlīdzināšana; atbrīvošana no soda.

1. Atteikšanās no nodarījuma un rīcība pēc tā ir atšķirīgi institūti

Krimināltiesības veicina noziedzīgo seku novēršanu un skarto interešu atjaunošanu, taču nepiešķir katrai vēlākai labai darbībai vienādu iedarbību. Atteikšanās no pabeigšanas, seku novēršana, paņemtā atdošana un nožēlas paušana ir faktiski un juridiski atšķirīgas darbības.

Labprātīgu atteikšanos regulē saistībā ar sagatavošanos, mēģinājumu un noteiktām piedalīšanās formām. Par aktīvu nožēlu dēvētai rīcībai ir dažādas izpausmes: īpašs atbrīvošanas no soda pamats, pamats vieglākai kvalifikācijai vai soda noteikšanas apstāklis. Nav vispārīgas normas, kas noteiktu, ka atzīšanās vai atlīdzināšana dzēš katru nodarījumu. ^[1]

Galvenā tēze ir, ka iedarbību nosaka trīs jautājumi: kādu stadiju nodarījums sasniedzis; ko tieši persona izdarījusi; un kādas sekas likums piešķir šai rīcībai. Psiholoģiska nožēla neaizstāj prasīto darbību, un labvēlīgs rezultāts automātiski nepierāda labprātību.

2. Atteikšanās sagatavošanās laikā

Sagatavošanās ietver apstākļu radīšanu iecerētam nodarījumam pirms izdarīšanas sākuma. Tā sodāma tikai likumā tieši paredzētos gadījumos. Kriminālkodeksa 17. panta 3. daļa paredz atbrīvošanu no soda, ja persona pēc savas gribas atsakās no izdarīšanas. Pirms atteikšanās apspriešanas vispirms jākonstatē sodāma sagatavošanās, nevis vien nodoms vai neviennozīmīga ikdienas darbība. ^[1]

Atteikšanās jābūt patiesai, nevis atlikšanai līdz ērtākam brīdim. Viena līdzekļa pārdošanu un cita iegādi vai pagaidu apstāšanos līdz atklāšanas riska mazināšanai nevar izolēti uzskatīt par galīgu atteikšanos. Svarīgi ir, vai persona atmeta konkrēto iecerēto nodarījumu.

Tas, ka sagatavošanos nesoda labprātīgas atteikšanās dēļ, neizslēdz atbildību par citu jau pabeigtu nodarījumu. Ja sagatavošanās darbība patstāvīgi atbilst šādam nodarījumam, piemērojams 19. pantā izteiktais princips. Likums veicina atteikšanos no iecerētā aizskāruma; tas nepiešķir vispārīgu amnestiju iepriekšējai rīcībai. ^[1]

3. Nepabeigts un pabeigts mēģinājums

Nepabeigtā mēģinājumā persona nav veikusi visu izdarīšanas darbību. Labprātīga atteikšanās tad var būt galīga pārtraukšana pēc savas gribas. Pabeigtā mēģinājumā izdarīšana veikta, bet sekas vēl nav iestājušās. Tad vien darbības pārtraukšana nav pietiekama: sekas jānovērš. Šī atšķirība izriet no 18. panta. ^[1]

Mēģinājuma stāvokli nenosaka tikai personas apgalvojums «es biju izdarījis visu». Jānosaka nodarījuma struktūra, faktiski paveiktais un cēloņsakarības procesa attīstība. Arī personas izpratne par pabeigšanas iespēju ir svarīga, vērtējot, vai atteikšanās notikusi pēc tās gribas.

Novēršanu var panākt, piesaistot trešās personas, ja izdarītāja rīcība faktiski palīdz apturēt sekas. Likums neprasa personīgi veikt katru tehnisku glābšanas darbību. Taču pausta vēlme palīdzēt bez efektīvas novēršanas pabeigtā mēģinājumā nav pielīdzināma 18. panta 3. daļas pamatam.

Ja sekas novērstas neatkarīgi no personas ar cita iejaukšanos vai nejaušību, lietderīgs mēģinājums jānošķir no likuma prasības novērst. Neveiksmīgi centieni var būt nozīmīgi sodam, taču tos nedrīkst automātiski pasniegt kā sekmīgu labprātīgu atteikšanos.

4. Rīcība pēc savas gribas un ārēji šķēršļi

Labprātība ne vienmēr nozīmē morālu nožēlu. Likums par kritēriju izmanto rīcību pēc savas gribas, nevis morālu pārvērtību. Bailēm no nākotnes soda, līdzjūtībai, personisko interešu maiņai vai seku apzināšanai var būt dažāda nozīme atkarībā no apstākļiem. Svarīgais jautājums ir, vai persona atsakās, lai gan uztver pabeigšanu kā iespējamu, vai apstājas atpazīta šķēršļa dēļ, kas to padara neiespējamu. ^[1]

Šo atšķirību neatrisina mehānisks psiholoģisks tests. Citas personas parādīšanās vienā lietā var būt nepārvarams šķērslis, citā – iemesls patstāvīgai pārdomāšanai, lai gan turpināšana paliek iespējama. Jākonstatē konkrētie fakti, personas uztvere un apstāšanās iemesls.

Pagaidu nogaidīšana, bēgšana pēc neveiksmes un apstāšanās pēc līdzekļu izsmelšanas nav pielīdzināmas atteikšanās gadījumam. Taču apsūdzība nevar vienkārši prezumēt ārēju piespiešanu tāpēc, ka netic apgalvotajai nožēlai. Labprātību vērtē pēc pierādījumiem, nevis personas vispārīga raksturojuma.

5. Uzkūdītāja vai atbalstītāja atkāpšanās

22. pants nosaka patstāvīgus nosacījumus uzkūdītāja vai atbalstītāja atbrīvošanai no soda: atkāpšanos pēc savas gribas un darbības vai tās noziedzīgo seku novēršanu. Vien deklarācija, ka persona vairs neatbalsta kopīgo ieceri, nav pietiekama. Jau sniegtie līdzekļi, informācija vai palīdzība var turpināt darboties pēc formālas norobežošanās. ^[1]

Tādēļ jāpārbauda, vai palīdzība tika neitralizēta un kā persona ietekmēja novēršanu. Vienkāršam ziņojumam «es atsakos» var trūkt vajadzīgās iedarbības, savukārt savlaicīga rīcība, kas aptur izdarīšanu, var būt izšķiroša. Atbilde atkarīga no faktiskās iedarbības, nevis paziņošanas formas.

Šīs īpašās normas nevar vienādi piemērot katram līdzizdarītājam. Tiešam dalībniekam analīzē jāvērtē savs ieguldījums, kopīgās izdarīšanas stadija un atteikšanās no mēģinājuma piemērojamība. Notikuma vietas atstāšana nedzēš jau izdarīto nodarījuma daļu.

6. Tiesu prakses norāde: atteikšanās nav tas pats, kas neveiksme

Augstākās kasācijas tiesas 2017. gada 2. jūnija spriedums Nr. 152 krimināllietā Nr. 325/2017 nošķir pabeigtu kukuļa došanas mēģinājumu no labprātīgas atteikšanās. Šajā lietā amatpersona atteicās no piedāvātā labuma un veica darbības rīcības atklāšanai; apsūdzētais neveica aktīvas darbības seku novēršanai. Tiesa nepiemēroja 18. panta 3. daļu. ^[2]

Secinājums attiecas uz konkrēto izdarīšanas formu «došana». To nedrīkst pārnest uz katru kukuļa piedāvājumu vai solījumu, kas ir atsevišķas likuma formas. Plašākā atziņa ir, ka saņēmēja vai iestāžu izraisīta neveiksme nekļūst par labprātīgu atteikšanos tikai tāpēc, ka persona neturpina.

7. Aktīvai nožēlai nav vienādas juridiskās iedarbības

«Aktīva nožēla» ir noderīgs kaitējumu ierobežojošas, skartās intereses atjaunojošas vai tiesvedībai palīdzošas rīcības apraksts. Tā nav universāls patstāvīgs institūts ar vienādām sekām katram nodarījumam. Juridiskajai analīzei jānosaka konkrētā norma un tās prasītā rīcība.

Ja nozagtā manta atdota vai aizstāta, 197. pants paredz samazinātu sodāmību tajā norādītajās situācijās un noteiktā termiņā. Zādzība parasti netiek dzēsta. Būtiskais beigu brīdis ir tiesas pierādījumu pārbaudes pabeigšana pirmajā instancē, nevis jebkurš patvaļīgi vēlāks maksājums. Līdzīgas īpašas normas pastāv noteiktām piesavināšanās formām. ^[1]

Šos objektīvos nosacījumus nedrīkst aizstāt ar psiholoģisku vērtējumu, vai persona «patiesi» nožēlo. Ja likums piešķir nozīmi atjaunošanai, jāpārbauda tās apmērs, laiks un saikne ar konkrēto nodarījumu. Personas personisko rīcību var atsevišķi vērtēt soda noteikšanā.

292. pants ilustrē citu modeli: noteiktos apstākļos nepatiesas liecības, eksperta atzinuma vai tulkojuma atsaukšana novērš sodāmību. Būtiski laika ierobežojumi, tostarp prasības par attiecīgā nolēmuma stāšanos spēkā un kriminālvajāšanas sākšanu pret personu. Ne katra novēlota nepatiesuma atzīšana ietilpst šajā normā. ^[1]

8. Palīdzība pēc ievainojuma un parasta mīkstinoša rīcība

Īpaši vieglāki nodarījumu sastāvi, kas balstīti palīdzībā pēc ievainošanas, jānošķir no labprātīgas atteikšanās. Nav «atteikšanās no mēģinājuma» neuzmanīgi radīt kaitējumu, jo mēģinājums paredz tīšu nodarījumu. Palīdzība var sekot kaitīgajai darbībai, bet būt pirms galīgajām sekām un būt nozīmīga pēc īpašas normas, nedzēšot cēloņsakarību. ^[1]

Ja nav īpašas normas, atzīšanos, sadarbību, atlīdzināšanu un rīcību pret cietušo var vērtēt pēc 54. panta un papildu nosacījumu gadījumā pēc 55. panta. Tās automātiski neizslēdz atbildību un nepārvērš katru nodarījumu mazāk smagā gadījumā. Arī 78а. pantam ir savi likuma priekšnoteikumi. ^[1]

Paustai nožēlai un faktiskai kaitējuma novēršanai bez pamatojuma nedrīkst piešķirt vienādu faktisko svaru. Savukārt aizstāvības tiesību izmantošanu un apsūdzības apstrīdēšanu pašu par sevi nedrīkst uzskatīt par pastiprinošu rīcību. Atzīšanās neesamība nenozīmē papildu vainu.

9. Pierādīšanas modelis un hipotētisks piemērs

Apsveriet analītisku piemēru: pēc tīša uzbrukuma sākšanas persona nekavējoties ziņo par apdraudējumu un palīdz tā, ka sekas novērstas. Jākonstatē faktiskā stadija, labprātīgā motivācija un veikto pasākumu cēloniskā loma. Ja nodarījums pēc likuma definīcijas jau pabeigts, to pašu rīcību vērtē pēc turpmākās palīdzības noteikumiem, nevis kā atteikšanos ar atpakaļejošu spēku.

Nepieciešama precīza hronoloģija un nošķiršana starp personas rīcību un patstāvīgu trešo personu iejaukšanos. Zvani, ziņojumi, ieraksti, medicīniskie dokumenti un liecības var noskaidrot lēmuma rašanās laiku un iedarbību. Ne morāls iespaids, ne galīgais iznākums atsevišķi nav pietiekams.

Kriminālprocesa kodekss prasa pārbaudīt gan apsūdzošos, gan attaisnojošos apstākļus. Patiesi pamatots arguments par labprātīgu atteikšanos prasa konkrētu tiesas atbildi, nevis vispārīgu apgalvojumu, ka «rīcība ir sabiedriski bīstama». Tieši atšķirību starp sākotnējo noziedzīgo rīcību un vēlāko novēršanu aptver likuma stimuls. ^[3]

10. Secinājums

Labprātīga atteikšanās attiecas uz vēl nepabeigta nodarījuma apturēšanu vai novēršanu ar likuma nosacījumiem. Aktīva nožēla ir jumta jēdziens dažādām vēlākām rīcības formām, kuru sekas atkarīgas no konkrētas normas. To sajaukšana rada vai nu nepamatotu atbrīvošanu, vai obligātas labvēlīgākas normas nepiemērošanu.

Izšķirošā secība ir: stadija, labprātīga motivācija, faktiskā darbība, sasniegtā novēršanas vai atjaunošanas iedarbība un konkrētais likuma pamats. Krimināltiesības apsver ne tikai vārdus pēc nodarījuma, bet juridiski nozīmīgu rīcību un tās pierādītās sekas.

Raksts ir vispārīgs tiesību teorijas un prakses apskats. Konkrētā lietā jāņem vērā attiecīgajā laikā piemērojamās tiesības un Kriminālkodeksa 2. pants. Hipotētiskie piemēri paredzēti tikai juridiskai analīzei un neapraksta faktiskas lietas.